Tu to neesi redzējis dzīvē..

Tā ir īpaša sajūta: noreibst galva, un tu pēkšņi kādā mirklī, kādā vietā jūti - es te esmu bijis, tu ej un zini, kā būs tālāk, ko satiksi un kas notiks. Šo neparasto sajūtu - deja vu, izskaidro mūsu iepriekšējās dzīves.
Deja vu sajūtu nespēj izskaidrot tie, kas netic reinkarnācijai, kas pieturās pie reliģiskajiem uzskatiem, par debesīm, elli un zemi. Tās ir atmiņas par pagājušajām daudzām dzīvēm, ko cilvēks dzīvojis. Tā ir liecība tam, ka arī pēc nāves ir nākotne, ka cilvēki uz Zemes atgriezīsies citā veidolā. Šo visu Maikls Ņūtons ir apkopojis divās grāmatās, kur apraksta to, kā cilvēki savu pašu dzīves problēmu izskaidrojumu meklē iepriekšējās dzīvēs, un arī atrod! Bieži vien savu dzīvju lielāko baiļu, problēmu un šķēršļu pamatā ir mūsu iepriekšējo dzīvju darītais.
Tiem, kuri grib saprast dzīvi, vajag saprast arī nāvi. Tie, kuri nesaprot nāvi, tā arī nekad nesapratīs dzīvi, taču mūsos ir ieaudzinātas lielas bailes no nāves. No vienas puses, tās ir beigas, bet no otras, tas ir jauns sākums. Katrs gals ir sākums Un katram sākuma reiz pienāk gals.

Mīkstmiese

Ak, kā man patīk drēgni, mierīgi un klusi vakari.. Patīk dabas reibinošā smarža, kad nolijis. Tomēr laikam vēl pārāk maza esmu, man tomēr ir bail no tumsas.. Vispār man no visa kā ir bail. Dažkārt man ir bail no nezināmā, tas laikam arī būs par iemeslu tam, ka es neciešu pārsteigumus vai jebkādus brīnumus, kas tiek darīti ar mani vai priekš manis, man nezinot. Protams ir patīkami saņemt kaut ko negaidīti, it īpaši, ja tas ir kaut kas pavisam jauks, tomēr labāk to iepriekš ir man pateikt.
Katram ir no kaut kā bail, pilnīgi katram, tikai ir arī tāda cilvēku kategorija, kas vai nu sevi uzskata par bezbailīgiem drošsiržiem, vai cenšas to iegalvot citiem.. laikam jau, lai pašapliecinātos. Protams, cilvēki jau savas bailes mēdz gan pārvarēt, gan tikai apjaust dzīves laikā, jo pirms neesi uzkāpis Everestā, tā arī īsti nesaproti, ir bail no augstuma vai nav. Bailes no kaut kā cilvēku nepadara vāju, kā ir teicis Koelju " Bailes nav gļēvuma pazīme. Tieši bailes mums ļauj braši turēties dažādās situācijās. Tas, kurš jūt bailes un nepadodas tām, pakļauj sevi drošsirdības pārbaudei. Turpretī vieglprātīgs ir tas, kurš riskantos brīžos neapzinās briesmas. "
.. Lai vai kā, tomēr no visām kaislībām, visvairāk prātu pazudina bailes. Līdz kādiem tik nejēdzīgiem un nepareiziem lēmumiem nonāk cilvēks baiļu iespaidā! Bailes mums atņem spējas izmantot tos līdzekļus, ko prāts sniedz, tāpēc savu prātu no bailēm mums jāslēpj ir vistumšākajos stūros. Tad arī mēs būsim bailīgi, tomēr saprātīgi..

Virvesdejotāja

Šajā dzīvē vispār nekas nav garantēts, tikai tas, ka Tu piedzimsti un nomirsti! Pārējais ir izvēle. Runājot, par izvēlēm.. Cilvēki tik bieži pieņem amorālus un nepareizus lēmumus. Līdz ar šādiem lēmumiem dzīvē iesākās domino efekts - pēc viena kauliņa, jeb problēmas, seko otra. Mazs pārpratums, sīks misēklis, neliela alošanās
– un gatavs, iet vaļā, nosprūk pavediens – un tu uzreiz irsti kopā un ritinies vaļā, un notinies līdz serdei. Viss šajā dzīvē ir saistīts.
Tomēr skatoties uz dzīves lēmumiem no otras puses - dzīvot ar apdomu, bez jebkādas spontānisma pazīmes.. Dzīvi ir jābauda, un lai to spētu, dzīvei ir jābūt maksimāli interesantākai, aizraujošākai, vienu vārdu sakot - garšīgai! Bet, lai šo neatkārtojamo un vienreizējo dzīve garšu radītu, dažreiz bez aplinkiem un liekas apdomas ir jāmetas dzīvē iekšā, bez domāšanas, un tieši šī sajūta piešķir mazu asumu mūsu dzīvēm. Tā liek mums justies dzīviem!
Cilvēki bieži vien krīt galējībās un vai nu kļūst pārlieku piesardzīgi, apdomīgi un nevienu darbību neveic bez iepriekšējas domāšanas un informācijas ieguves, vai vienkārši metās jebkurā avantūrā, ko dzīve tiem pasniedz.. Svarīgākais ir noturēt līdzsvaru starp šīm divām dzīves šķautnēm.. Pārmērīga apdoma, vai pārlieku liela neapdomība. Balanss ir tieši tas, kas mums ļauj pilnvērtīgi izbaudīt pasaules sniegtos labumus. Apstāties, padomāt pirms nozīmīgiem un svarīgiem soļiem un dažreiz ļauties mazajām vājībām un mesties dzīvē iekšā! Šādi mēs neizbēgami garantējam sev baudāmu skatu uz dzīvi.

paveries uz pasauli

Tulpe, pavisam vienkāršs zieds, bet sniedz tādu burvību un pavasara atmosfēru mājās. Šodien uz galda stāvošā, vēl nesen atplaukusī tulpe, nu jau cieši sakļāvusi ziedlapas. Diezgan fascinējoši, kā noplūkts zieds, neesot vairs savā augsnē, pie savām saknēm, stāvot uz galda vāzē, tomēr zina, ka ir pienācis vakars un ziedlapas jāaizver. Es ilgi sēdēju un domāju, kā gan tas ziedam, vairs neesot savā vidē, izdodas, pēc nelielā gaismas daudzuma, kas ieplūst istabā, tomēr saprast, kad jau pienācis laiks doties naktsmierā.
Vai ar cilvēkiem ir tā pat? Kad viņi vairs nav starp zināmām sejām, bet citā sabiedrībā, vai viņi zina, kuriem cilvēkiem atvērties, kuriem uzticēties un kurus nelaist sev tuvumā? Vai to kādreiz var iemācīties, pazīt cilvēkus no pirmajām viņu izteiktajām frāzēm? Dažkārt cilvēki tik labi prot maskēties un noslēpt savas "tumšās eksistences pusi" , ka otrs tam paver savu pasauli, aicinot iekšā, nemaz neapzinoties, kas viņu sagaida. Tā pat šajā mūsdienu pasaulē ir ar mīlestību. Mēs domājam, ka mīlam un paveram savu sirdi kaut kam jaunam, neredzētam un uz doto brīdi, mūsu acīm neaptveramam, kā milzīgai laimei. Tomēr vēlāk mēs atskārstam, ka viss, kas reiz mums licis smaidīt, nu liek mums nožēlot pieļautās kļūdas. Lietas ir, lai tās lietotu un cilvēki, lai tos mīlētu. Šodienas pasaules problēma ir, ka cilvēki tiek lietoti un lietas mīlētas. Mēs bieži vien ielaižam citus savā dzīvē, neapzināti dāvājam tiem sevi un tiekam nenovērtēti, kā piecgadīga bērna rotaļlietas, kas gadiem ejot tiek noliktas pie malas. Rotaļājoties var nodīrāt savas dvēseles iekšieni, nerunājot par tendētiem profesionāļiem kas to vien dara,kā spēlējas, bet pēdējo laiku raksti un fakti pierāda pretēju efektu, cenšoties sāpināt otru, mēs neizbēgami sāpinām sevi pašu. Un tieši šī iemesla dēļ mēs degradējam paši sevi.

vēl tikai viena..

Katru rītu manā prātā ir tikai viena doma.. - šī diena būs labāka par iepriekšējo. Un es pat īsti dienas gaitā nepamanu vai tā arī ir, vai nav, vai vispār tā ar kaut ko atšķiras no iepriekšējās. Es tikai turpinu ik rītu domāt tā, un ne citādāk. Varbūt tā tam ir jābūt, varbūt man nav jāredz atšķirība līdz brīdim, kad tā uzkrītoši prasīs uzmanību.. bet varbūt dienas nemaz nav radītas, lai atšķirtos, tās savā veidā ir vienas un tās pašas, tās tikai liek mums domāt, ka ir cita par citu dažādākas un labākas. Manas dienas mani nevar piemānīt, es jūtu, ka tās paiet, un tās nemainās, tās ir tās pašas par kurām es ik rītu domāju.
Pati brīnišķīgākā sajūta uz pasaules, tieši pēc tīras, abpusējas mīlestības, ir pašā rīta agrumā apžilbt no spilgtajiem saules stariem.. atvērt acis, piecelties un doties ārā, nezinot kur šī diena mani aizvedīs, kādi cilvēki būs daļa šīs vienkāršās dienas un kāds būs šīs dienas nobeigums. Tāda izklausās mana pati vienkāršākā diena, pati skaistākā diena, kuras neprasīs neko, kuras dēļ vērts ir izdzīvot visas šīs vienādās dienas, kuras tā arī nekad nemainīsies, tās paliks tik pat vienādas, cik vienmēr..
Par mani nevar teikt, ka es zinu savas sajūtas. Tās man vienkārši ir. Tāpat, kā arī nevar teikt, ka šāda diena pienāks, tomēr ja tā nāks, es to ņemšu..

smadzeņu vietā kūpēja sapņu zilganā migla

Šodien atgriezos mājās, un grasījos veikt ierakstu dienasgrāmatā. Šī diena vēsta par neaizmirstām sajūtām, kas neatstāj mani. Bet šodienu es pārliecināju padoties, neriskēt, atstāt visu kā ir, nekādu drāmu, vienkārši nav pienācis īstais laiks. Visi mani iemesli, nav iemesli, bet attaisnojumi. Viss ko es daru, ir slēpojos aiz patiesības. Un taisnība ir tā, ka...esmu nobijusies. Baidos, ja ļaušu sev kaut uz brīdi būt laimīgai..visa pasaule vienkārši saburks..un nezinu vai es spētu to pārdzīvot.
Man bija plāns, es gribēju mainīt to, kas biju,sākt jaunu dzīvi, bez pagātnes, bez sāpēm, ar kaut ko dzīvu. Bet tas nav tik viegli, sliktais paliek ar tevi, tas tev seko. Tu nevari no tā izbēgt..lai cik Tu to vēlētos. Viss ko vari darīt ir būt gatavam labajam.. tādēļ, kad tas nāks, tu būsi gatavs, aicināsi iekšā, jo tev to vajag. Man to vajag.
Laikam jau vienmēr dzīvē pienāk tāds brīdis,kad viss šķiet apnicis, ir izdarītas izvēles un viss, kas ir iespējams, ir tikai iespēja dzīvot uz priekšu. Es zinu sevi kā savu kabatu, es zinu ikkatru savu reakciju, mana dzīve ir iemūrēta cementā kopā ar drošības spilveniem un jostām, es darīju visu, lai sasniegtu šo punktu un tagad, kad esmu šeit man ir sasodīti garlaicīgi...un pats smagākais ir apzināties, ka joprojām esmu dzīva.
Tikai ir ellīgi grūti būt dzīvam, tas ir viss – tikai tā sasodītā būšana, ka cilvēkam jāpierod pie jaunām idejām. Bet cilvēki tik vienkārši nepielāgojas, un viss. Es vēlos, kaut būtu pagājis simt gadu kopš šā brīža, kad visi būs apraduši ar pārmaiņām.

lūk,dzīve

Vakarnakts bija no tām retajām, kad miegs nebija mans draugs. Par iemesliem nerunāšu, bet gribu pateikt, ka izrādās visā sliktajā es vēl tomēr protu saskatīt labo. Man bija tik daudz laika domāt, pārdomāt. Un es mainīšos. Es melotu, ja teiktu, ka spēju noteikt virzienu. Virziens ir nezināms, taču zināms ir mērķis un ar to pietiek. Pārāk ilgu laiku centos savā dzīvē meklēt laimi, bet tagad man vajag tikai prieku. Kas tad īsti ir nebeidzama un mūžīga laime? Vai tāda maz pastāv? Ja tādu satikšu, es uzzināšu, bet līdz tam, es nespriedīšu un nemeklēšu, es vienkārši baudīšu kaut ko, kas meklējams starp dzīves apmierinājumu un zināmu vienaldzību.
Dzīvot dzīvi ar pamatprincipu "esmu atvērts visam" nemaz nav tik skaisti, cik pateikts, vienmēr atnāk kas tāds, kas ienāk pa šīm durvīm un aiz sevis izejot aizver, un to, kā tās atvērt nākamajam, vairs nezin.. Bet varbūt šīm durvīm nekad arī nav vajadzējis stāvēt vaļā? Varbūt tām ir jābūt ciet, līdz brīdim, kad atnāktu kāds ar tādu spēku, kas spētu tās izraut no visām "eņģēm", ar tekstu "Tu mani vēlējies,šeit nu es esmu!"
Daži cilvēki vienkārši ienāk mūsu dzīvēs ar dubļainām kājām, atstāj pēdas, un pēc tam mēs nekad vairs neesam tādi paši. Tie atstāj vai nu tīru, patiesu un neviltotu mīlestību, vai arī smagu dubļu kārtu, vilšanos un aizrauj līdz ar sevi visu dzīves garšu.
Tie varbūt arī ir vējā izkaisīti vārdi.
Bet man vajadzēja tos dzirdēt, un viņam vajadzēja tos pateikt.
Es neatceros, kurā brīdī aizmigu.
Un es sapņoju nevis par kādu vietu vai cilvēku, bet par smaržu, kas bija visur

Es mīlu būt!

Pagājis diezgan ilgs laiks, kopš mana pēdējā ieraksta šeit. Ko lai saka.. Laikam jau manī gluži vienkārši nebija iedvesmas šeit izpausties.
Atklāti sakot pēdējās dienas, mani pārņēmusi dīvaina sajūta, varbūt arī tas mani mudināja atsākt rakstīt. Sajūta ir tāda,ka vienu dienu es atvēršu acis un būšu sirmgalve mūža nogalē, kura sevī būs uzkrājusi tik daudz informācijas,ka mirs laimīga, zinot. Bet kaut kas arī man tad pietrūks, jo tomēr caur informācijas klāstiem, ko būšu ņēmusi, ņēmusi un uzņēmusi, man trūks. Kaut kādas sajūtas, dziļākas izjūtas, notikumi, pārdzīvojumi,secinājumi. Man pietrūks pati dzīve!..
Laime nav lietās vai cilvēkos, laime ir izjūtās un mirkļos, un esmu jau pietiekami veca lai zinātu, ka mūžīgs un nemainīgs ir tikai acumirklis. Tādēļ, kāpēc lai mēs to nebaudītu, jo galu galā tieši šajā mirklī es citus mīlu tā, ka nekad vairs viņus nemīlēšu, tāpēc, ka nekad vairs nebūšu tāda, kā tagad, šajā acu mirklī, kurš jau paiet, kamēr es par to runāju, un kuru es nevaru aizturēt, pat ja atdotu savu dzīvību...