Tulpe, pavisam vienkāršs zieds, bet sniedz tādu burvību un pavasara atmosfēru mājās. Šodien uz galda stāvošā, vēl nesen atplaukusī tulpe, nu jau cieši sakļāvusi ziedlapas. Diezgan fascinējoši, kā noplūkts zieds, neesot vairs savā augsnē, pie savām saknēm, stāvot uz galda vāzē, tomēr zina, ka ir pienācis vakars un ziedlapas jāaizver. Es ilgi sēdēju un domāju, kā gan tas ziedam, vairs neesot savā vidē, izdodas, pēc nelielā gaismas daudzuma, kas ieplūst istabā, tomēr saprast, kad jau pienācis laiks doties naktsmierā.
Vai ar cilvēkiem ir tā pat? Kad viņi vairs nav starp zināmām sejām, bet citā sabiedrībā, vai viņi zina, kuriem cilvēkiem atvērties, kuriem uzticēties un kurus nelaist sev tuvumā? Vai to kādreiz var iemācīties, pazīt cilvēkus no pirmajām viņu izteiktajām frāzēm? Dažkārt cilvēki tik labi prot maskēties un noslēpt savas "tumšās eksistences pusi" , ka otrs tam paver savu pasauli, aicinot iekšā, nemaz neapzinoties, kas viņu sagaida. Tā pat šajā mūsdienu pasaulē ir ar mīlestību. Mēs domājam, ka mīlam un paveram savu sirdi kaut kam jaunam, neredzētam un uz doto brīdi, mūsu acīm neaptveramam, kā milzīgai laimei. Tomēr vēlāk mēs atskārstam, ka viss, kas reiz mums licis smaidīt, nu liek mums nožēlot pieļautās kļūdas. Lietas ir, lai tās lietotu un cilvēki, lai tos mīlētu. Šodienas pasaules problēma ir, ka cilvēki tiek lietoti un lietas mīlētas. Mēs bieži vien ielaižam citus savā dzīvē, neapzināti dāvājam tiem sevi un tiekam nenovērtēti, kā piecgadīga bērna rotaļlietas, kas gadiem ejot tiek noliktas pie malas. Rotaļājoties var nodīrāt savas dvēseles iekšieni, nerunājot par tendētiem profesionāļiem kas to vien dara,kā spēlējas, bet pēdējo laiku raksti un fakti pierāda pretēju efektu, cenšoties sāpināt otru, mēs neizbēgami sāpinām sevi pašu. Un tieši šī iemesla dēļ mēs degradējam paši sevi.
ES MĪLU TAVUS RAKSTUS
AtbildētDzēst