Šodien atgriezos mājās, un grasījos veikt ierakstu dienasgrāmatā. Šī diena vēsta par neaizmirstām sajūtām, kas neatstāj mani. Bet šodienu es pārliecināju padoties, neriskēt, atstāt visu kā ir, nekādu drāmu, vienkārši nav pienācis īstais laiks. Visi mani iemesli, nav iemesli, bet attaisnojumi. Viss ko es daru, ir slēpojos aiz patiesības. Un taisnība ir tā, ka...esmu nobijusies. Baidos, ja ļaušu sev kaut uz brīdi būt laimīgai..visa pasaule vienkārši saburks..un nezinu vai es spētu to pārdzīvot.
Man bija plāns, es gribēju mainīt to, kas biju,sākt jaunu dzīvi, bez pagātnes, bez sāpēm, ar kaut ko dzīvu. Bet tas nav tik viegli, sliktais paliek ar tevi, tas tev seko. Tu nevari no tā izbēgt..lai cik Tu to vēlētos. Viss ko vari darīt ir būt gatavam labajam.. tādēļ, kad tas nāks, tu būsi gatavs, aicināsi iekšā, jo tev to vajag. Man to vajag.
Laikam jau vienmēr dzīvē pienāk tāds brīdis,kad viss šķiet apnicis, ir izdarītas izvēles un viss, kas ir iespējams, ir tikai iespēja dzīvot uz priekšu. Es zinu sevi kā savu kabatu, es zinu ikkatru savu reakciju, mana dzīve ir iemūrēta cementā kopā ar drošības spilveniem un jostām, es darīju visu, lai sasniegtu šo punktu un tagad, kad esmu šeit man ir sasodīti garlaicīgi...un pats smagākais ir apzināties, ka joprojām esmu dzīva.
Tikai ir ellīgi grūti būt dzīvam, tas ir viss – tikai tā sasodītā būšana, ka cilvēkam jāpierod pie jaunām idejām. Bet cilvēki tik vienkārši nepielāgojas, un viss. Es vēlos, kaut būtu pagājis simt gadu kopš šā brīža, kad visi būs apraduši ar pārmaiņām.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru