Vakarnakts bija no tām retajām, kad miegs nebija mans draugs. Par iemesliem nerunāšu, bet gribu pateikt, ka izrādās visā sliktajā es vēl tomēr protu saskatīt labo. Man bija tik daudz laika domāt, pārdomāt. Un es mainīšos. Es melotu, ja teiktu, ka spēju noteikt virzienu. Virziens ir nezināms, taču zināms ir mērķis un ar to pietiek. Pārāk ilgu laiku centos savā dzīvē meklēt laimi, bet tagad man vajag tikai prieku. Kas tad īsti ir nebeidzama un mūžīga laime? Vai tāda maz pastāv? Ja tādu satikšu, es uzzināšu, bet līdz tam, es nespriedīšu un nemeklēšu, es vienkārši baudīšu kaut ko, kas meklējams starp dzīves apmierinājumu un zināmu vienaldzību.
Dzīvot dzīvi ar pamatprincipu "esmu atvērts visam" nemaz nav tik skaisti, cik pateikts, vienmēr atnāk kas tāds, kas ienāk pa šīm durvīm un aiz sevis izejot aizver, un to, kā tās atvērt nākamajam, vairs nezin.. Bet varbūt šīm durvīm nekad arī nav vajadzējis stāvēt vaļā? Varbūt tām ir jābūt ciet, līdz brīdim, kad atnāktu kāds ar tādu spēku, kas spētu tās izraut no visām "eņģēm", ar tekstu "Tu mani vēlējies,šeit nu es esmu!"
Daži cilvēki vienkārši ienāk mūsu dzīvēs ar dubļainām kājām, atstāj pēdas, un pēc tam mēs nekad vairs neesam tādi paši. Tie atstāj vai nu tīru, patiesu un neviltotu mīlestību, vai arī smagu dubļu kārtu, vilšanos un aizrauj līdz ar sevi visu dzīves garšu.
Tie varbūt arī ir vējā izkaisīti vārdi.
Bet man vajadzēja tos dzirdēt, un viņam vajadzēja tos pateikt.
Es neatceros, kurā brīdī aizmigu.
Un es sapņoju nevis par kādu vietu vai cilvēku, bet par smaržu, kas bija visur
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru