Katru rītu manā prātā ir tikai viena doma.. - šī diena būs labāka par iepriekšējo. Un es pat īsti dienas gaitā nepamanu vai tā arī ir, vai nav, vai vispār tā ar kaut ko atšķiras no iepriekšējās. Es tikai turpinu ik rītu domāt tā, un ne citādāk. Varbūt tā tam ir jābūt, varbūt man nav jāredz atšķirība līdz brīdim, kad tā uzkrītoši prasīs uzmanību.. bet varbūt dienas nemaz nav radītas, lai atšķirtos, tās savā veidā ir vienas un tās pašas, tās tikai liek mums domāt, ka ir cita par citu dažādākas un labākas. Manas dienas mani nevar piemānīt, es jūtu, ka tās paiet, un tās nemainās, tās ir tās pašas par kurām es ik rītu domāju.
Pati brīnišķīgākā sajūta uz pasaules, tieši pēc tīras, abpusējas mīlestības, ir pašā rīta agrumā apžilbt no spilgtajiem saules stariem.. atvērt acis, piecelties un doties ārā, nezinot kur šī diena mani aizvedīs, kādi cilvēki būs daļa šīs vienkāršās dienas un kāds būs šīs dienas nobeigums. Tāda izklausās mana pati vienkāršākā diena, pati skaistākā diena, kuras neprasīs neko, kuras dēļ vērts ir izdzīvot visas šīs vienādās dienas, kuras tā arī nekad nemainīsies, tās paliks tik pat vienādas, cik vienmēr..
Par mani nevar teikt, ka es zinu savas sajūtas. Tās man vienkārši ir. Tāpat, kā arī nevar teikt, ka šāda diena pienāks, tomēr ja tā nāks, es to ņemšu..
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru