Pagājis diezgan ilgs laiks, kopš mana pēdējā ieraksta šeit. Ko lai saka.. Laikam jau manī gluži vienkārši nebija iedvesmas šeit izpausties.
Atklāti sakot pēdējās dienas, mani pārņēmusi dīvaina sajūta, varbūt arī tas mani mudināja atsākt rakstīt. Sajūta ir tāda,ka vienu dienu es atvēršu acis un būšu sirmgalve mūža nogalē, kura sevī būs uzkrājusi tik daudz informācijas,ka mirs laimīga, zinot. Bet kaut kas arī man tad pietrūks, jo tomēr caur informācijas klāstiem, ko būšu ņēmusi, ņēmusi un uzņēmusi, man trūks. Kaut kādas sajūtas, dziļākas izjūtas, notikumi, pārdzīvojumi,secinājumi. Man pietrūks pati dzīve!..
Laime nav lietās vai cilvēkos, laime ir izjūtās un mirkļos, un esmu jau pietiekami veca lai zinātu, ka mūžīgs un nemainīgs ir tikai acumirklis. Tādēļ, kāpēc lai mēs to nebaudītu, jo galu galā tieši šajā mirklī es citus mīlu tā, ka nekad vairs viņus nemīlēšu, tāpēc, ka nekad vairs nebūšu tāda, kā tagad, šajā acu mirklī, kurš jau paiet, kamēr es par to runāju, un kuru es nevaru aizturēt, pat ja atdotu savu dzīvību...
