Ir nedaudz pāri pusnaktij un jau atkal savas domas es spēju atklāt rakstiski tikai naktīs, laikam tas ir mans pārdomu laiks, jā naktīs es spēju atklāt sevi. Pēdējā laikā mani pārņem dīvainas emocijas, tām pat nespētu rast jebkādu izskaidrojumu. Vakarnakt es pirmo reizi mūžā vēroju zvaigžņu lietu, mani pārņēma tik pasakaina sajūta, guļot mitrā zālē un vērojot zvaigžņotās debesis, zvaigznes krita viena pēc otras, atstājot aiz sevis garu, spīdošu svītru, ahh, cik tas bija skaisti, to nevar izskaidrot tas ir jāredz katra paša acīm. Tā ir tāda kā neizsakāma burvība, ko rada pašas zvaigznes, krītot un liekot cilvēkiem sevi apbrīnot. Es jau sen esmu pārstājusi ticēt pasakām, bet tomēr ik reizi, kā nokrīt kāda zvaigzne es turpinu vēlēties, vēlēties to, ko mana sirsniņa visvairāk kāro. Pat ja šī vēlēšanās nekad nepiepildītos, es sevi vismaz mierinu ar domu, ka kāds manu vēlēšanos tur augšā dzirdēja. Ir jātic brīnumiem, patiesībā visa pasaule ir brīnumu virkne, bet mēs pie tiem esam tā pieraduši, ka saucam par ikdienu. Vajag aizmirst visu kas mācīts par zvaigznēm, un tās atkal pārvērtīsies par eņģeļiem, par bērniem, par visu, kam cilvēks vēlas šajā brīdī ticēt. Tāpēc jau mēs nekļūstam muļķāki, nē, galu galā tā ir tikai spēle – spēle, kas bagātina dzīvi.
