paveries uz pasauli

Tulpe, pavisam vienkāršs zieds, bet sniedz tādu burvību un pavasara atmosfēru mājās. Šodien uz galda stāvošā, vēl nesen atplaukusī tulpe, nu jau cieši sakļāvusi ziedlapas. Diezgan fascinējoši, kā noplūkts zieds, neesot vairs savā augsnē, pie savām saknēm, stāvot uz galda vāzē, tomēr zina, ka ir pienācis vakars un ziedlapas jāaizver. Es ilgi sēdēju un domāju, kā gan tas ziedam, vairs neesot savā vidē, izdodas, pēc nelielā gaismas daudzuma, kas ieplūst istabā, tomēr saprast, kad jau pienācis laiks doties naktsmierā.
Vai ar cilvēkiem ir tā pat? Kad viņi vairs nav starp zināmām sejām, bet citā sabiedrībā, vai viņi zina, kuriem cilvēkiem atvērties, kuriem uzticēties un kurus nelaist sev tuvumā? Vai to kādreiz var iemācīties, pazīt cilvēkus no pirmajām viņu izteiktajām frāzēm? Dažkārt cilvēki tik labi prot maskēties un noslēpt savas "tumšās eksistences pusi" , ka otrs tam paver savu pasauli, aicinot iekšā, nemaz neapzinoties, kas viņu sagaida. Tā pat šajā mūsdienu pasaulē ir ar mīlestību. Mēs domājam, ka mīlam un paveram savu sirdi kaut kam jaunam, neredzētam un uz doto brīdi, mūsu acīm neaptveramam, kā milzīgai laimei. Tomēr vēlāk mēs atskārstam, ka viss, kas reiz mums licis smaidīt, nu liek mums nožēlot pieļautās kļūdas. Lietas ir, lai tās lietotu un cilvēki, lai tos mīlētu. Šodienas pasaules problēma ir, ka cilvēki tiek lietoti un lietas mīlētas. Mēs bieži vien ielaižam citus savā dzīvē, neapzināti dāvājam tiem sevi un tiekam nenovērtēti, kā piecgadīga bērna rotaļlietas, kas gadiem ejot tiek noliktas pie malas. Rotaļājoties var nodīrāt savas dvēseles iekšieni, nerunājot par tendētiem profesionāļiem kas to vien dara,kā spēlējas, bet pēdējo laiku raksti un fakti pierāda pretēju efektu, cenšoties sāpināt otru, mēs neizbēgami sāpinām sevi pašu. Un tieši šī iemesla dēļ mēs degradējam paši sevi.

vēl tikai viena..

Katru rītu manā prātā ir tikai viena doma.. - šī diena būs labāka par iepriekšējo. Un es pat īsti dienas gaitā nepamanu vai tā arī ir, vai nav, vai vispār tā ar kaut ko atšķiras no iepriekšējās. Es tikai turpinu ik rītu domāt tā, un ne citādāk. Varbūt tā tam ir jābūt, varbūt man nav jāredz atšķirība līdz brīdim, kad tā uzkrītoši prasīs uzmanību.. bet varbūt dienas nemaz nav radītas, lai atšķirtos, tās savā veidā ir vienas un tās pašas, tās tikai liek mums domāt, ka ir cita par citu dažādākas un labākas. Manas dienas mani nevar piemānīt, es jūtu, ka tās paiet, un tās nemainās, tās ir tās pašas par kurām es ik rītu domāju.
Pati brīnišķīgākā sajūta uz pasaules, tieši pēc tīras, abpusējas mīlestības, ir pašā rīta agrumā apžilbt no spilgtajiem saules stariem.. atvērt acis, piecelties un doties ārā, nezinot kur šī diena mani aizvedīs, kādi cilvēki būs daļa šīs vienkāršās dienas un kāds būs šīs dienas nobeigums. Tāda izklausās mana pati vienkāršākā diena, pati skaistākā diena, kuras neprasīs neko, kuras dēļ vērts ir izdzīvot visas šīs vienādās dienas, kuras tā arī nekad nemainīsies, tās paliks tik pat vienādas, cik vienmēr..
Par mani nevar teikt, ka es zinu savas sajūtas. Tās man vienkārši ir. Tāpat, kā arī nevar teikt, ka šāda diena pienāks, tomēr ja tā nāks, es to ņemšu..