Un jau atkal svētdienas rīts. Man nepatīk svētdienas, tās man uzdzen kaut kāda veida nogurumu, un vispār dažreiz pat piedod tām depresīvu nokrāsu. Vasara jau sen ir pusē,aizvadīti jau divi karstuma viļņu pārņemti mēneši. Man it kā vajadzētu skumt par to, ka vasara tik ātri paskrien, bet es nejūtu neko attiecībā pret to visu. Es tikai šodien jūtu, ka esmu nogurusi no visa un ir sajūta, ka esmu uz ceļiem. Uz ceļiem priekšā kaut kam tādam, ko es gluži vienkārši vairs nespēju mainīt . Laikam jau dzīvē pienāk brīdis, kad mēs vairs nevaram ietekmēt to, kas ar mums notiek, un mūsu dzīve nonāk likteņa varā. Bet man tomēr gribas kliegt un kliegt un izkliegt visu, kas manī sakrājies un es jau atkal nokrītu uz ceļiem šī sasodītā likteņa priekšā un vēl joprojām lūdzos.. paliec!
Pret šo visu laikam nav zāles vai jebkāda veida mierinājums, laiks laikam ir vislabākais dziednieks. Šis pat nav jāuztver pārspīlēti, burtiski drīzāk.
Kāds vienkārši ienāca manā sirdī ar dubļainām kājām.
...Un viņa novilka saburzīto kleitu. vienkārši to norāva nost,
apsēdās uz grīdas un ar pirkstu
putekļos zīmē - tevi, tevi mīlu, tevi, tevi mīlu es.
Tu raksti diezgan reti, taču ir vērts gaidīt Tavus ierakstus!
AtbildētDzēst