naktsdzīve

Sēžu un domāju, kā sevi nodarbināt, uzlikt domas uz papīra par šī brīža sajūtām, bet neteikšu, ka izdodas.
Šķiet vainīgs tas, ka parādījies- kaut kāds tukšums, neaprakstāms sajūtu iztrūkums, pat domu nav.
Vienlīdzība un atkārtotas ikdienas darbības sāk nogurdināt.
Visas izsmeltās sarunas un pārrunātās tēmas.
Ikdienas skats spogulī neko nemaina, tāpat kā skats ārpus loga, tā vien liekas, ka koka lapas pa vējam kustas tieši tā pat kā pirms 5 gadiem.
Pat nav par ko īsti pasmieties, mēs jau smejamies viens par otru, cik bez sakarīgi tiek pavadīts laiks.
Nav izdomu, nav baudas vilinājumu pēc kā sniegties, kam pieķerties, pēc kā ilgoties.
Nav spēka ilgi uzturēties vienā vietā, gribas to mainīt un mainīt, bet visas jau pa apli tiek nomainītas un atgriežoties tepat sāc sajust tās pašas izjūtas ko pirms 10 minūtēm.
Tie paši cilvēku nemainīgie skatieni, kustības un pieskārieni.
Vajag ko jaunu, pēc kā tiekties, par ko pa jaunam pasmieties un izbaudīt to cik vien spēj.
Pesimisms?! Varbūt arī, bet tā jau paliek mana problēma.
Bet problēmas sakrājas un tas liecina par to, ka kaut ko vajag mainīt un ar steigu.