vējains laiks

Kā man nepatīk vējainas, drūmas, apmākušās, lietainas dienas. Tās uzdzen miegainību un sava veida pesimismu pret visu un visiem. Saule mūs šodien māna, tā ik pa laikam parādās un te atkal nozūd. Tur laukā nemaz neizskatās pēc pavasara. Šāda veida dienas manī rada dažādus nepārejošus jautājumus, un šodienas nezūdošais jautājums - Vai, piemēram, cilvēks, kuru pamet, kļūst par atkritumu?
Derīgais, vajadzīgais, nepieciešamais ir ticis paņemts, izlietots, iztērēts, pāri palicis tikai liekais, nekur neliekamais, tomēr, varbūt citi atrod ko vērtīgu, – tāpat kā Rīgas stacijas tirgu un tuneļu skrandaiņi. Prasības ir tik dažādas, cik iespējas prasīt.
Tomēr pasaule grimst pati savos atkritumos, cilvēki – vientulībā.

Es jūtu savu neprātu.

Labrīt! Jau atkal agri esmu augšā, saules stari man neļāva gulēt. Jūtu, ka šoreiz
sinoptiķi būs kļūdījušies attiecībā uz laika prognozi šīs nedēļas nogalei, jo saule ir pašā debess augstumā, nemanu nevienu mākonīti, kas traucētu manu priecāšanos par jauko dienas iesākumu. Šī diena man atgādina agru vasaras rītu, un jau atkal atmiņas par pagājušo laiku, nekas drīz nāks jauna vasara.
Es šo dienu padarīšu jauku, jo kā saka - kā Tu sevi nostādi, tā tu arī jūties. Es neuzņemšu negatīvismu, bet visus aplipināšu ar savu pozitīvismu - pozitīvo skatu uz šo dienu, uz dzīvi. Šodien nesēdēšu mājās, bet došos laukā, priecāties, par to, ka ir tik jauka diena, izbaudīšu to. Es šodien atļaušos priecāties par dzīvi!

rīta elegance

Pamodos šo rīt ar kaut kādu dīvainu sajūtu iekš sevis, ko nespēju izskaidrot, it kā tāds vieglums būtu pārņēmis mani, tas smagums ko nesu sevī,brīnumainā kārtā nozudis. Bet es zinu kaut kas tuvojās, es nezinu kas, bet zinu, ka tas ir vienreizējs un neatkārtojams, kaut kas neredzēts!

naktsdzīve

Sēžu un domāju, kā sevi nodarbināt, uzlikt domas uz papīra par šī brīža sajūtām, bet neteikšu, ka izdodas.
Šķiet vainīgs tas, ka parādījies- kaut kāds tukšums, neaprakstāms sajūtu iztrūkums, pat domu nav.
Vienlīdzība un atkārtotas ikdienas darbības sāk nogurdināt.
Visas izsmeltās sarunas un pārrunātās tēmas.
Ikdienas skats spogulī neko nemaina, tāpat kā skats ārpus loga, tā vien liekas, ka koka lapas pa vējam kustas tieši tā pat kā pirms 5 gadiem.
Pat nav par ko īsti pasmieties, mēs jau smejamies viens par otru, cik bez sakarīgi tiek pavadīts laiks.
Nav izdomu, nav baudas vilinājumu pēc kā sniegties, kam pieķerties, pēc kā ilgoties.
Nav spēka ilgi uzturēties vienā vietā, gribas to mainīt un mainīt, bet visas jau pa apli tiek nomainītas un atgriežoties tepat sāc sajust tās pašas izjūtas ko pirms 10 minūtēm.
Tie paši cilvēku nemainīgie skatieni, kustības un pieskārieni.
Vajag ko jaunu, pēc kā tiekties, par ko pa jaunam pasmieties un izbaudīt to cik vien spēj.
Pesimisms?! Varbūt arī, bet tā jau paliek mana problēma.
Bet problēmas sakrājas un tas liecina par to, ka kaut ko vajag mainīt un ar steigu.