izīrēju dzīvi

Vakars. Kārtējais vakars, kad baltā krūzē kūp tēja un pat tālākās zvaigznes liekas tik tuvu kā kaimiņu kaķu zaļās acis. Kārtējo reizi nesakarīgas domas maļās centrafūgā, sajūtu iztrūkums, iztukšojums, pilnīgs.. varētu teikt, ka esmu izgriezta uz āru, manī vairs nekas nav palicis pāri, mani nogurdinājis laiks un tā atstātās pēdas manī. Cik gan cilvēks daudz var kļūdīties un zaudēt, lai saprastu, kad ir gana, kad pietiek?..Dažkārt tik ļoti gribas vienkārši aiziet un visu pamest.Aizmirst visu,sākt no jauna,tikai žēl ka tam traucē viena lieta,atmiņas. Es labprāt dienu no dienas gremdētos atmiņās, aizmirstot par ikdienas realitāti.. Labprāt aizbrauktu no šī visa uz kādu laiku, prom, tālu prom, aizbēgtu pati no sevis, jo pašlaik.. pašlaik vienkārši nesaprotu sevi..Es nesaprotu nevienu sev apkārt, un varbūt nemaz nevēlos, es nevēlos ne par ko interesēties, bet tas nekas man atgādina par to neko.. Viss mainās, kustās un iet uz priekšu, bet sajūta tāda, ka esmu apstājusies, noslēgusies un nolaidusi rokas, nevienu nelaižu ne iekšā, ne ārā. Dažreiz gribas kliegt, tik skaļi, lai es vairs nespētu sadzirdēt pati savas domas
Ejiet prom. Nav cerību sasniegt to, ko jūs gribat un arī to, ko es gribu!

Zvaigžņu putekļi

Ir nedaudz pāri pusnaktij un jau atkal savas domas es spēju atklāt rakstiski tikai naktīs, laikam tas ir mans pārdomu laiks, jā naktīs es spēju atklāt sevi. Pēdējā laikā mani pārņem dīvainas emocijas, tām pat nespētu rast jebkādu izskaidrojumu. Vakarnakt es pirmo reizi mūžā vēroju zvaigžņu lietu, mani pārņēma tik pasakaina sajūta, guļot mitrā zālē un vērojot zvaigžņotās debesis, zvaigznes krita viena pēc otras, atstājot aiz sevis garu, spīdošu svītru, ahh, cik tas bija skaisti, to nevar izskaidrot tas ir jāredz katra paša acīm. Tā ir tāda kā neizsakāma burvība, ko rada pašas zvaigznes, krītot un liekot cilvēkiem sevi apbrīnot. Es jau sen esmu pārstājusi ticēt pasakām, bet tomēr ik reizi, kā nokrīt kāda zvaigzne es turpinu vēlēties, vēlēties to, ko mana sirsniņa visvairāk kāro. Pat ja šī vēlēšanās nekad nepiepildītos, es sevi vismaz mierinu ar domu, ka kāds manu vēlēšanos tur augšā dzirdēja. Ir jātic brīnumiem, patiesībā visa pasaule ir brīnumu virkne, bet mēs pie tiem esam tā pieraduši, ka saucam par ikdienu. Vajag aizmirst visu kas mācīts par zvaigznēm, un tās atkal pārvērtīsies par eņģeļiem, par bērniem, par visu, kam cilvēks vēlas šajā brīdī ticēt. Tāpēc jau mēs nekļūstam muļķāki, nē, galu galā tā ir tikai spēle – spēle, kas bagātina dzīvi.

trīc sirsniņa.

Un jau atkal svētdienas rīts. Man nepatīk svētdienas, tās man uzdzen kaut kāda veida nogurumu, un vispār dažreiz pat piedod tām depresīvu nokrāsu. Vasara jau sen ir pusē,aizvadīti jau divi karstuma viļņu pārņemti mēneši. Man it kā vajadzētu skumt par to, ka vasara tik ātri paskrien, bet es nejūtu neko attiecībā pret to visu. Es tikai šodien jūtu, ka esmu nogurusi no visa un ir sajūta, ka esmu uz ceļiem. Uz ceļiem priekšā kaut kam tādam, ko es gluži vienkārši vairs nespēju mainīt . Laikam jau dzīvē pienāk brīdis, kad mēs vairs nevaram ietekmēt to, kas ar mums notiek, un mūsu dzīve nonāk likteņa varā. Bet man tomēr gribas kliegt un kliegt un izkliegt visu, kas manī sakrājies un es jau atkal nokrītu uz ceļiem šī sasodītā likteņa priekšā un vēl joprojām lūdzos.. paliec!
Pret šo visu laikam nav zāles vai jebkāda veida mierinājums, laiks laikam ir vislabākais dziednieks. Šis pat nav jāuztver pārspīlēti, burtiski drīzāk.
Kāds vienkārši ienāca manā sirdī ar dubļainām kājām.
...Un viņa novilka saburzīto kleitu. vienkārši to norāva nost,
apsēdās uz grīdas un ar pirkstu
putekļos zīmē - tevi, tevi mīlu, tevi, tevi mīlu es.

sapnis vasaras naktī

Tā nu ir iesākusies arī mana vasara - jautrais,bezrūpīgais atpūtas laiks. Patiesību sakot, es nemaz nejūtu vasaras smaržu, varbūt tāpēc, ka laiks vēl īsti nav atbilstošs vasarai, auksts, slapjš un drēgns, bet varbūt pie vainas ir manas ne īpaši vasarīgās sajūtas? Nekas, gan nāks saule un atnesīs manī mazliet vairāk optimisma gara, kaut gan neteiksim, ka esmu pesimistiski un negatīvi noskaņota, manī gluži vienkārši pēdējā laikā vairs nav tik daudz enerģijas kā agrāk, tāds kā neliels nogurums no visa un visiem. Varbūt vajag pakāpties soli atpakaļ un palūkoties uz visu un visiem no malas, pasēdēt nomaļus, atpūsties un uzkrāt spēkus jaunai, neaizmirstamai vasarai. Šo vasaru es centīšos nodzīvot ar prieku un harmoniju sevī,bez jebkādas nožēlas par to, kas ir bijis un būs. Un vispār vislabākais laiks vasarās ir naktis,ahh, man tik ļoti patīk vasaras naktis, caur vecām šaurām ieliņām laternu gaismā kopā ar kādu staigāt roku rokā, un smieties par visādiem niekiem līdz rīta gaismai, nedomāt par neko citu, kā vienīgi acumirkli, tas tik ir vasaras sapnis, nekas dižs, bet tomēr patīkams...

vējains laiks

Kā man nepatīk vējainas, drūmas, apmākušās, lietainas dienas. Tās uzdzen miegainību un sava veida pesimismu pret visu un visiem. Saule mūs šodien māna, tā ik pa laikam parādās un te atkal nozūd. Tur laukā nemaz neizskatās pēc pavasara. Šāda veida dienas manī rada dažādus nepārejošus jautājumus, un šodienas nezūdošais jautājums - Vai, piemēram, cilvēks, kuru pamet, kļūst par atkritumu?
Derīgais, vajadzīgais, nepieciešamais ir ticis paņemts, izlietots, iztērēts, pāri palicis tikai liekais, nekur neliekamais, tomēr, varbūt citi atrod ko vērtīgu, – tāpat kā Rīgas stacijas tirgu un tuneļu skrandaiņi. Prasības ir tik dažādas, cik iespējas prasīt.
Tomēr pasaule grimst pati savos atkritumos, cilvēki – vientulībā.

Es jūtu savu neprātu.

Labrīt! Jau atkal agri esmu augšā, saules stari man neļāva gulēt. Jūtu, ka šoreiz
sinoptiķi būs kļūdījušies attiecībā uz laika prognozi šīs nedēļas nogalei, jo saule ir pašā debess augstumā, nemanu nevienu mākonīti, kas traucētu manu priecāšanos par jauko dienas iesākumu. Šī diena man atgādina agru vasaras rītu, un jau atkal atmiņas par pagājušo laiku, nekas drīz nāks jauna vasara.
Es šo dienu padarīšu jauku, jo kā saka - kā Tu sevi nostādi, tā tu arī jūties. Es neuzņemšu negatīvismu, bet visus aplipināšu ar savu pozitīvismu - pozitīvo skatu uz šo dienu, uz dzīvi. Šodien nesēdēšu mājās, bet došos laukā, priecāties, par to, ka ir tik jauka diena, izbaudīšu to. Es šodien atļaušos priecāties par dzīvi!

rīta elegance

Pamodos šo rīt ar kaut kādu dīvainu sajūtu iekš sevis, ko nespēju izskaidrot, it kā tāds vieglums būtu pārņēmis mani, tas smagums ko nesu sevī,brīnumainā kārtā nozudis. Bet es zinu kaut kas tuvojās, es nezinu kas, bet zinu, ka tas ir vienreizējs un neatkārtojams, kaut kas neredzēts!

naktsdzīve

Sēžu un domāju, kā sevi nodarbināt, uzlikt domas uz papīra par šī brīža sajūtām, bet neteikšu, ka izdodas.
Šķiet vainīgs tas, ka parādījies- kaut kāds tukšums, neaprakstāms sajūtu iztrūkums, pat domu nav.
Vienlīdzība un atkārtotas ikdienas darbības sāk nogurdināt.
Visas izsmeltās sarunas un pārrunātās tēmas.
Ikdienas skats spogulī neko nemaina, tāpat kā skats ārpus loga, tā vien liekas, ka koka lapas pa vējam kustas tieši tā pat kā pirms 5 gadiem.
Pat nav par ko īsti pasmieties, mēs jau smejamies viens par otru, cik bez sakarīgi tiek pavadīts laiks.
Nav izdomu, nav baudas vilinājumu pēc kā sniegties, kam pieķerties, pēc kā ilgoties.
Nav spēka ilgi uzturēties vienā vietā, gribas to mainīt un mainīt, bet visas jau pa apli tiek nomainītas un atgriežoties tepat sāc sajust tās pašas izjūtas ko pirms 10 minūtēm.
Tie paši cilvēku nemainīgie skatieni, kustības un pieskārieni.
Vajag ko jaunu, pēc kā tiekties, par ko pa jaunam pasmieties un izbaudīt to cik vien spēj.
Pesimisms?! Varbūt arī, bet tā jau paliek mana problēma.
Bet problēmas sakrājas un tas liecina par to, ka kaut ko vajag mainīt un ar steigu.