Ak, kā man patīk drēgni, mierīgi un klusi vakari.. Patīk dabas reibinošā smarža, kad nolijis. Tomēr laikam vēl pārāk maza esmu, man tomēr ir bail no tumsas.. Vispār man no visa kā ir bail. Dažkārt man ir bail no nezināmā, tas laikam arī būs par iemeslu tam, ka es neciešu pārsteigumus vai jebkādus brīnumus, kas tiek darīti ar mani vai priekš manis, man nezinot. Protams ir patīkami saņemt kaut ko negaidīti, it īpaši, ja tas ir kaut kas pavisam jauks, tomēr labāk to iepriekš ir man pateikt.
Katram ir no kaut kā bail, pilnīgi katram, tikai ir arī tāda cilvēku kategorija, kas vai nu sevi uzskata par bezbailīgiem drošsiržiem, vai cenšas to iegalvot citiem.. laikam jau, lai pašapliecinātos. Protams, cilvēki jau savas bailes mēdz gan pārvarēt, gan tikai apjaust dzīves laikā, jo pirms neesi uzkāpis Everestā, tā arī īsti nesaproti, ir bail no augstuma vai nav. Bailes no kaut kā cilvēku nepadara vāju, kā ir teicis Koelju " Bailes nav gļēvuma pazīme. Tieši bailes mums ļauj braši turēties dažādās situācijās. Tas, kurš jūt bailes un nepadodas tām, pakļauj sevi drošsirdības pārbaudei. Turpretī vieglprātīgs ir tas, kurš riskantos brīžos neapzinās briesmas. "
.. Lai vai kā, tomēr no visām kaislībām, visvairāk prātu pazudina bailes. Līdz kādiem tik nejēdzīgiem un nepareiziem lēmumiem nonāk cilvēks baiļu iespaidā! Bailes mums atņem spējas izmantot tos līdzekļus, ko prāts sniedz, tāpēc savu prātu no bailēm mums jāslēpj ir vistumšākajos stūros. Tad arī mēs būsim bailīgi, tomēr saprātīgi..
