Vakars. Kārtējais vakars, kad baltā krūzē kūp tēja un pat tālākās zvaigznes liekas tik tuvu kā kaimiņu kaķu zaļās acis. Kārtējo reizi nesakarīgas domas maļās centrafūgā, sajūtu iztrūkums, iztukšojums, pilnīgs.. varētu teikt, ka esmu izgriezta uz āru, manī vairs nekas nav palicis pāri, mani nogurdinājis laiks un tā atstātās pēdas manī. Cik gan cilvēks daudz var kļūdīties un zaudēt, lai saprastu, kad ir gana, kad pietiek?..Dažkārt tik ļoti gribas vienkārši aiziet un visu pamest.Aizmirst visu,sākt no jauna,tikai žēl ka tam traucē viena lieta,atmiņas. Es labprāt dienu no dienas gremdētos atmiņās, aizmirstot par ikdienas realitāti.. Labprāt aizbrauktu no šī visa uz kādu laiku, prom, tālu prom, aizbēgtu pati no sevis, jo pašlaik.. pašlaik vienkārši nesaprotu sevi..Es nesaprotu nevienu sev apkārt, un varbūt nemaz nevēlos, es nevēlos ne par ko interesēties, bet tas nekas man atgādina par to neko.. Viss mainās, kustās un iet uz priekšu, bet sajūta tāda, ka esmu apstājusies, noslēgusies un nolaidusi rokas, nevienu nelaižu ne iekšā, ne ārā. Dažreiz gribas kliegt, tik skaļi, lai es vairs nespētu sadzirdēt pati savas domas
Ejiet prom. Nav cerību sasniegt to, ko jūs gribat un arī to, ko es gribu!
